Baznīca Bābeles gūstā / M. Luters

1520. gadā sarakstītajā traktātā Baznīca Bābeles gūstā Luters nesaudzīgi vēršas pret Romas Baznīcas autoritāti, ar kuru tā iedrošinājās izmainīt Kristus iedibinātos sakramentus un patvaļīgi ieviest jaunus, ko Kristus nebija iedibinājis.

Traktātā Luters noformulē mācību par sakramentiem. Ir tikai trīs sakramenti (iepretī Romas septiņiem), ko iedibinājis Kristus: Kristība, Svētais Vakarēdiens un grēksūdze. Luters arī asi vēršas pret Romas Baznīcas patvaļu jeb, kā viņš to sauc, Bābeles gūstu, kas bija skāris sakramentus, īpaši Svēto Vakarēdienu. Vakarēdienā lajiem – pretēji Kristus iedibinātajai kārtībai – tika liegts biķeris, savukārt pats sakraments, kurā Kristus dod Savu miesu un asinis, bija padarīts par mises upuri, kurā priesteri upurēja Kristu par dzīvajiem un mirušajiem, ar šo savu darbu iemantojot pestīšanas nopelnus.

Izdevumā ietverts arī Anglijas karaļa Henrija VIII 1521. gadā sarakstītais traktāts pret šo Lutera darbu, un tas ir adresēts Svētās Romas impērijas ķeizaram Kārlim V. Tā ievadā Henrijs VIII aicina ķeizaru iznīcināt “ar uguni, zobenu un varu” gan Luteru, gan viņa ķecerīgās grāmatas un piedāvā neierobežotu palīdzību šajā “svētajā” darbā. Traktāta teoloģiskajā daļā autors cenšas atspēkot Lutera argumentus un pierādīt viņa ķecerīgumu. Pateicīgais Romas pāvests par šo grāmatu Henrijam VIII piešķīra Baznīcas Aizstāvja (Defensor Ecclesiae) titulu un apsolīja grēku atlaides visiem, kas lasīs šo grāmatu.

1522. gadā Luters divos īsos traktātos argumentēti noraida Henrija VIII kritiku. Tie arī ir ievietoti šajā izdevumā. Tajos Luters atklājas kā spožs teologs un virtuozs polemists, kas nesatricināmi aizstāv kristīgo mācību un nesaudzīgi atmasko tālaika Romas liekulību, melus un maldus.