Pravieša Jesajas grāmatas skaidrojums
Nelielam ieskatam šajā grāmatā, piedāvājam lasītājiem fragmentu no bijušā Lutera Akadēmijas rektora Reinharda Slenskas ievadvārdiem: “Mūsdienu lasītājs, iepazīstot lekcijas par pravieša Jesajas grāmatu, pamanīs, cik vienkāršas un skaidras tās ir, jo visupirms bijušas domātas studentiem. Tās ir vienlīdz piemērotas un saprotamas kā teoloģijas studentiem, tā arī lajiem bez teoloģiskas izglītības. Nav būtiskas atšķirības starp Lutera akadēmiskajām lekcijām un viņa sprediķiem, kas paredzēti draudzei. Vienmēr tiek īsi paskaidrota vārdu nozīme un vēsturiskā situācija, uz kuru norāda pravieša vārdi. Kā Luters priekšvārdā uzsver, ir nepieciešams zināt gramatiku un vēsturi, lai varētu izprast Rakstus. Dažviet, piemēram, 6. nodaļā, tiek aplūkota arī “apslēptā nozīme”, kas latīņu tekstā apzīmēta ar vārdu allegoria. Te Luters skaidri brīdina, ka nav pieļaujams novērsties no teksta vārdiem un satura, aizklīstot savās paša fantāzijās. No Lutera izklāsta varam mācīties, cik rūpīgi viss ir pamatojams, aplūkojot Jauno Derību kā Vecās Derības piepildījumu.
Luters skaidri parāda un ievēro Jesajas grāmatas dalījumu trīs daļās: 1. – 39. nodaļa, Protojesaja, pirmā Jesajas grāmata, kurā runāts par to, ko Jesaja pieredzējis savas dzīves laikā; 40. – 55. nodaļa, Deuterojesaja, otrā Jesajas grāmata, ar pravietojumu par Kristus valstību; un 56. – 66. nodaļa, Tritojesaja, trešā Jesajas grāmata, kurā sniegts Bauslības pasludinājums un mierinājums – Evaņģēlijs. Par šo daļu izšķiršanu varētu diskutēt. Taču Luters stingri paliek pie tā, ka visas trīs daļas ir uzrakstījis viens autors un ka tajās ietverta viena pravietiskā vēsts. Trīsvienīgais Dievs ir Tas, kurš runā ar visu Bībeles autoru mutēm – kā tolaik, tā arī šodien.
Šī pasludinājuma uzdevums un īsta pravieša vēsts mērķis ir – lai tauta tiktu atgriezta paklausībā Dieva baušļiem un tiktu parādīti Dieva darbi pasaules vēsturē un visā, kas norāda uz nākošo Kristus valstību un uz mūsu Kunga atkalatnākšanu, lai tiesātu dzīvos un mirušos. “Proti, Jēzus liecība ir pravieša gars” (Jņ. atkl. 19:10). Tas īpaši skaidri atklājas tā sauktajās Dieva kalpa dziesmās (Jes 41:1–9, 49:1–9, 50:4–9, 52:13, 53:12). Te Luters uzsver: pravietis runā Kristus vārdā. Ievērojot, ka Kristus nav ietverts laika robežās, bet valda pār laiku, ir saprotams, kādā veidā Dieva vārds atklāj to, ko mēs ar savu laika un telpas robežām piesaistīto prātu nevaram saprast.”