Magnificat: Lūkas evaņģēlija 1. nodaļas 46.–55. pantu skaidrojums
1521. gada 18. aprīlī Vormsā notika Eiropas lielvaras – Vācu nācijas Svētās Romas impērijas – reihstāgs, kura priekšā stājās kāds mūks no impērijas provinces. Apkārt bija karaļi, prinči, firsti, bagātnieki, gudrinieki. Visi klausījās, ko sacīs necilais mūks. Lai arī Mārtiņš Luters, Vormsā sapulcējušos epicentrā esošais teologs, sacīja garāku runu, prātā un vēsturē visskaidrāk saglabājušies viņa vārdi: “Mana sirdsapziņa ir Dieva vārda gūstā – es nevaru atteikties un to nedarīšu [..] te es stāvu un citādi nevaru. Dievs, palīdzi man! Āmen.”
Lūkas evaņģēlija 1. nodaļas 46.–55. panti – Magnificat – ir darbs, kuru Mārtiņš Luters sāka rakstīt pirms minētā reihstāga, bet pabeidza pēc tā. Tāpat kā runa ķeizara un visu augsto valdnieku priekšā, Magnificat ir Mārtiņa Lutera Dieva vārda skaidrojums un apliecība – īpaši tiem, kuru atbildībā ir pasaules vara un noteikšana. Te runāts par valdnieka tapšanu – kā Dievs paceļ cilvēka acīm nenozīmīgo – un par valdnieka laika paiešanu, kad Dievs satriec to, kas pats paaugstinājies. Tomēr Magnificat nav noderīgs darbs vienīgi augstas atbildības cilvēkiem. Luters arvien šķetina ikkatram cilvēkam diendienā nozīmīgus jautājumus: par attiecībām ar Radītāju, par Pestītāja doto dāvanu cilvēkiem, par Dieva darbu, kas grēcinieku dara svētu. Tik daudzi te noteikti atradīs kaut ko noderīgu, kaut ko tādu, kura dēļ bija vērts atšķirt šo grāmatu un izlasītu to nolikt derīgo grāmatu plauktā.